Trešdiena 1.oktobris un man 3:30 naktī skan modinātājs!!!

Neko no sākuma nesaprotu, kas pa sū*iem, bet tad kad smadzenes sāka pirmās dzīvības pazīmes izrādīt, atminējos ka jāmauc taču uz Igauniju, lai jau uz pašu saullēktu būtu tur!
Ātras brokastis, un man pakaļ jau ir Airdog Team čaļi Armands Alps un Mārtiņš Viļums. Uzsākam ceļu Igaunijas virzienā.

Protams ka man vienam vizināties nu nekādīgi nebūtu interesanti, tāpēc agri modināju augšā Jāni Melni, kas arī nav pieradis 4 no rīta līst ārā no gultas, bet velo ar pašu Jāni busā dabūjām iekšā un, dodam tālāk…
Pirms Saulkrastiem pa ceļam savācam vēl Mārtiņu Milleru, kurš ir vainīgais pie visām bildēm, ko redzēsiet šeit. Agrs rīts Mārtiņam arī, bet krāsaina ekskursija uz Igauniju varēja sākties… Jānis Melnis šajā mirklī jau atlūzis gulēja, jo viņam patīk gulēt busiņos. Ceļš paejot ātrāk! un pēc viņa teorijas pēc pusstundas mes jau bijām galapunktā 🙂

IMG_1693

Agrs un lēns Igaunijas rīts Rummu, un mēs pakojamies un kramējamies, lai pafilmētos ar AirDog.

Galu galā nesanāk bieži būt tik smukā vietā, un vēl izaicinot sevi, meklējot vēl jaunas emocijas, braukt lejā ar ričuku pa tādu interesantu reljefu.

 

No Dig, No ride! Kamēr filmētāji un fočētāji, ķēra dabas kadrus, tikmēr mēs ar Melni iesildījāmies un kāpelējām pa kalnu, meklējot garāko un interesantāko nobraucienu.

AR līdzi paņemtajām lāpstam, pierakām šur tur uzmetienus, pielabojām izskalotās vietas, un beigās sanāca manuprāt diezgan laba un gara FReeride līnija. kuru tad arī safilmējam un fočējām.

Šeit pāris bildes no Rummu karjerām ar Mani, Melni un Airdog…

Rummu karjeru teritorija savulaik ir bijusi liels liels cietums… pašlaik tur viss ir pamests.

Netālu ir NATO lidlauks, tāpēc varēja manīt pāris iznīcinātājus…

Te es un GoPro kamera man uz galvas, jo mums patīk ko mēs daram!!!

Mans GoPro brauciens… VIDEO

 

3 stundas aktīvas braukāšanās, ričuku stibīšanas augšā, spēki bija galā, tāpēc devāmies uz nākamo 170km attālo Igaunijas spotu Kivioli ogļu kalnu…

Pusdienas, 1 spēka aliņš, mazliet atlūstam ērtajā Airdog busiņā un esam jau Kivioli…

Mērķis Kivioli – pabraukāt un safilmēt esošās DH trases, izmēģināt Zipline, un nobraukt no kalna ar Slopecar. Kas ir Slopecar? Par to mazliet vēlāk…

KIvioli DH un FR taciņas, burvība slēpjas laikam tiešām rudenī, kad tur augošiem mazie bērzi paliek dzelteni, un ogļu melnais trašu segums, skatā no augšas izskatās iespaidīgi, un pa vidu visam tam spilgti ģērbušies mēs ar Melni, ietestējam esošās DH trases, un atrodam šādas tādas jaunas līnijs. Labs bonuss, ka varam izmantot pacēlāju. Esam 2 braucēji, bet katru reizi kad piebraucam pie pacēlāja, to mums speciāli ieslēdza, ar ko ērti varējām tik augšā. Paspējām izbraukāt daudz apļus, augšā , lejā, augšā lejā. Airdogs spēja tik lidināties līdzi, un Mārtiņš fočēt mūs.

Un šeit viens mazs video no 1 brauciena Kivioli!

 

Kamēr mēs vel ar pēdējajiem spēkiem maucām pa DH trasēm, mūsu mediju crew, izmēģināja tur pat esoši Zipline. Liels ātrums, augstums, un ātri sekojošs lidojošs gaisa suns seko un filmē.

UN pavisam noteikti varu apgalvot, ka tu neesi bijis KIvioli, ja neesi izbraucis ar tur esošajām Slopecar jeb speciāli rupjam segumam veidots kartings, bez amortizācijas ar dugām, un tikai vienu pedāli – bremzi (aizmugurējiem ratiem), kas uz savu pašmasu ripo lejā pa kalna izveidotu trasi. Te nu mēs ar Melni un Mārtiņu (foto) izpaudāmies uz nebēdu. Ātrums, sānslīdes, avārijas, krateklis, un tiesām smaids uz lūpām, ka mazam bērnam. Airdogs tik spēja iemūžināt to visu no gaisa, kamēr mēs krataies un slīdam lejā pa kalnu. Beigu beigās ari Armands ar Mārtiņu (Airdog) neiztur, un lec Slopecar iekšā.

Labs noslēgums labai pēcpusdienai Kivioli. Ir jau satumsis, atvadamies no vietejajiem igauņiem, un dodam garajā ceļā uz mājām. Melnis pavisam drīz arī atlūst.

Gandrīz 24 stundas nomodā, aktivitātes svaigā gaisā, un tas viss ar paliekošām vērtībām gan iekšēji, gan jums bildēs no Mārtiņa Millera, un jau pavisam drīz foršā video no Airdog.

Izaicini sevi, un dodies iepazīt tuvākas vietas, jo Latvijā un Lietuvā ir vel ko redzēt… bet par to citā stāstā.

Teksts: Gusts Ošmucnieks

Foto: Mārtiņš Millers